**** ***

by stefanijavidzus

Skat, skat, cik rupji. Bet atzīstieties, šīs dienas, kad viss ko vēlamies ir iekāpt personīgajā jahtā, aizbraukt uz vientuļu salu un pa ceļam pārmest savu kruto aifōnu pār bortu, vislabāk – tieši okeānā. Jā, arī man tādas gadās. Piemēram, jau iepriekšējos 4 mēnešus, kurus apzinīgs skolēns pavadītu rakstot savu Zinātniski pētniecisko darbu, es slaistījos, šo pienākumu norokot piemājas dobē, labi dziļi. Protams, ka tagad, t.i., kad palikušas vēl 12(!) dienas līdz šī darba nodošanai, es saspurojos. Dobe nu ir pārrakta krustu šķērsu, jo šo motivāciju atrast bija ļoti grūti, nu ļoti. Lieki teikt, ka es nožēloju, vai ne? Domājams, ka atkal būšu sevi iegāzusi, bet apsolu – darbu es nodošu, kaut ja par to būs jāšķiras no visiem iespējamajiem nerviem, kas man vēl palikuši pāri un naktīm, kuras nekad vairs neatgūšu. Bet tāds jau ir šī darba mērķis vai ne? Nogalināt, nogalināt un vēlreiz – nogalināt. Nu labi, nepārprotiet, man patīk mācīties un izzināt, pati jau sevi arī iegāzu. Kā redzat, es labāk izvēlos rakstīt šeit, nekā mīļotajā Word`ā. Lai nu paliek, morāle ir – NEKO NEATLIECIET UZ VĒLĀKU! Uh, kā nākas nožēlot…

*Bildi būtu pieklājīgi cenzēt, bet emocijas, rakstot zpd, ir tieši šādas, neslēpsim tās.

Advertisements