labā piektdiena

by stefanijavidzus

Es zinu, ka tas nav daudz. Es zinu, ka varētu vairāk. Bet es zinu, ka būs kaut nedaudz labāk.

Šodien, tieši šobrīt, aprit nedēļa kopš sēžu mājās, savā istabā. Tas nedaudz nospiež un pamodina skumjas un ilgas pēc cilvēkiem un ielām. Nevaru sagaidīt kad būšu pietiekami vesela lai atkal pieceltos no rīta, agrumā, kad visi vēl guļ un sāktu savu lielisko dienu. Tā tomēr ir tik lieliska iespēja – dzīvot. Es to nevēlos palaist garām. Varbūt tas skan muļķīgi kad to saka 16 gadīgs bērns (jā, es vēl sevi uzskatu par bērnu), bet tā tas ir. Mūsdienās apkārt ir pārāk daudz ļauna un labo ir grūti saskatīt. Kādēļ es sev pielaižu klāt vēl vairāk slikta? Katru reizi, kad esmu mājās ilgāk par 3 dienām, es sāku domāt. Man prieks par to. Ir laiks pabūt ar sevi un saprast ko tiešām vēlos.

Tagad es jūtos labāk. Pirms divdesmit minūtēm es paņēmu rokās tādu necilu, bet mūsdienīgu ierīci – savu telefonu, piezvanīju uz diviem numuriem, neko neteicu, tikai klausījos un smaidīju.

Pirmais numurs bija radīts lai palīdzētu kāda vīrieša radiem. Atzīstu, ka tiešām nezinu, kas viņš, diemžēl, bija. Bet es noziedoju nieka 1Ls lai viņš atgrieztos mājās – Latvijā, pie saviem mīļajiem, vēl pēdējo reizi.

Arī otrs numurs ir ziedojumu savākšanai. 1Ls lai Juglas dzīvnieku patversme būtu labāka vieta tiem, kuri nav pelnījuši dzīvot uz ielām, klīst pa parkiem un neizjust mīlestību. Es ziedoju šo latu dzīvniekiem.

Esmu ļoti jūtīga, ja runa ir par dzīvniekiem un līdz ar vārdiem, kurus automātiskajā atbildētājā laipni izteica kāda sieviete, pār maniem vaigiem noritēja asaras un es pasmaidīju. Tā ir tik silta sajūta. Ja jūs nekad neesat to izdarījuši – jūs nesapratīsiet. Šeit vārdi ”Tas neko nemaksā” nebūtu vietā, bet tā sajūta, viņiem un mums, nemaksā daudz. Viņi teiktu ”paldies”.

Ar labu vakaru, mīļie.

Advertisements