pēdējais 2010

by stefanijavidzus

Sveiki, mīļie.

Šovakar top mans pēdējais posts šajā, 2010. gadā. Diemžēl pilnu 2010. gadu šis blogs nepiedzīvoja, jo dzima tikai šī gada beigās, bet nevar sūdzēties, tomēr tik daudz kas ir noticis. Arī paslinkojusi esmu, kā piemēram, pēdējās dienās. Alibi – biju izbraukusi. Un tomēr, šeit es esmu un rakstu pēdējo ierakstu, kas sāk likties skumji. Lai uzlabotu omu – pastāstīšu kā man gāja pa Ziemassvētkiem, ko sadarīju pēc tam un ko darīšu šovakar, un kas notiks rīt, parīt, aizparīt….

Chapter 1.         Christmas

Ziemassvētkus, kā jau katru gadu, svinēju ar ģimeni Tukumā, kur dzīvo mana krustmāte, māsīcas un sniegs… daudz sniega. Vairāk nekā citur.

Šogad šo svētku sajūtu praktiski nejutu, tā bija aizkavējusies 2009. vai arī iekrita kādā kupenā, bet tas nemaina faktu – bija ļoti patīkami un klusi svētki. Galds bija pilns ar ēdieniem, kuriem vairākumam sastāvā bija gaļa, kuru es nemīlu ēst un tādēļ arī šie kārumi man gāja secen. Bet rosols bija ideāls, tādu omīte viņu vienmēr uztaisa – perfektu.

Vakarā mēs saiņojām vaļā salaveča sagādātās dāvanas un skaitījām dzejoļus. Jauki, ka ir tāda mazā māsīca, kura to var izdarīt arī citu vietā. haha.

Chapter 2.          3 dienas Tukumā.

Pēc Ziemassvētku svinēšanas es paliku padzīvoties šajā sniega valstībā. Neko daudz ar māsīcu Lauru gan nepadarījām, tomēŗ bija jautri. It īpaši vakari, kad nenāca miegs un nevarējām beigt smieties par dažādiem sīkumiem. Skatījāmies filmas, gājām pastaigās, klausījāmies mūziku. Tā mēs pavadījām šīs dažas dienas. Tad es braucu uz Rīgu, manu Rīgu.

Chapter 3.        @Alice hood.

Aiznākamajā dienā devos pie savas visvismīļākās un labākās draudzenītes Alises. Jūs neticēsiet cik viņas suņuks Beilijs ir apburošs. Atceros viņu vēl kā mazu kucēnu, bet tagad izaudzis liels un skaists.

Lai rosinātu svētku un brīvlaika sajūtu, nolēmu, ka mēs cepsim kūku. Šokolādes, ļoti vienkāršu, bet sākumam labi. Kā nekā, neesam vēl pavāres.

*kūkas cepšana*

Pēc tam, kad bijām nogaršojušas iznākumu, atzinām, ka tā bija izdevusies. Tiešām, ļoti garšīgi. Tikai ļoti taukaina recepte. Jau lielā sviesta paka lika saost trenažieru zāli.

Ap diviem naktī devāmies uz gultu un sākām spēlēt Durakus. Tagad šo spēli esmu iemīlējusi un šodien tiku pie savas kāršu kavas un jau paspēju uzspēlēt ar patēvu. Ticiet man, iemācīt ārzemniekam kāršu nosaukumus un noteikums ir ļoti grūti. Katru reizi, kad es teicu “Nāc pie manis” vai “Es eju” viņš sāka smieties un teica: “Un ja es gribu iet prom?”. haha. Es tomēr zaudēju, jo paliku ar Džokeri rokā.

Tagad jūs ziniet, kā man gāja un par to, ko es darīšu šovakar, svinot jauno gadu. Tiešām nezinu, bet plāns ir doties pie manas māsīcas Leldes un tālāk gudrot ko darīt. Tad jau redzēsim, kas sanāks.

Priecīgu jauno, 2011. gadu, kaķa gadu.

Jūsu Stefany. :)

Advertisements