ieprezentējos

Sveicināti 2012. rakstā, tfu, gadā!

Šis gads man ir iesācies un vēl aizvien turpinās steidzīgā un saspringtā gaisotnē. Tik daduz ko izdarīt, un, godīgi sakot, tik maz laika. Kā nekā, esmu viena no tiem eksemplāriem, kuriem Zinātniski pētnieciskais darbs jāturpina bija arī šogad. Patiesībā, jāsāk no sākuma. Tomēr es, jā tieši tā, esmu laimīga! Kaut kā, pavisam nemanot, dzīve ieritina mani ērtā kamzolī. Nezinu, vai esmu nopelnījusi, bet ko nu iešu sevi kritizēt. Viss rit uz priekšu.

Skolas avīzei sākas lielais pārmaiņu laiks, kuru mums, nelielajai komandai ir jāiznes cilvēkos, kā cinītim lielu vezumu. Uh, būs grūti, bet beigās jau viss nokārtosies, vai ne?

Āha, pirms aizmirstu, šodien, pavisam netīši biju par liecinieci veselām divām prezentācijām nieka 7 minūšu laikā! Tā ir, ka iziet pastaigā. Grāmatnīcā Zvaigzne ABC, Tērbatas ielā 4, šodien notika Latvijas Kultūras akadēmijas asociēta profesora, filozofijas doktora, arīdzan, pirmās autora latviešu valodā izdotās grāmatas “Valodas lietojuma loģika” prezentācija. Ejot meklēt sev ko interesējošu, iemaldījos viesu un gardumiem klātu galdiņu starpā. Nu neko, savācu savu “Lietišķā etiķete” grāmatu un devos pie kases, protams, vispirms nedaudz ielūrot jaunumā. Daudz no loģikas nesaprotu, bet gan jau. Vēl ir laiks, kā tajā dziesmā.

Un tad es vēru durvis RIIJA`i, kura turpat vien slejas un re, jau atkal prezenteišens. Šoreiz tikai publikas priekšā tika stādīta Indras Ķempes un Venta Vīnberga grāmata par Liepāju.

Atļaušos piebilst, ka izskatījās maķenīt vairāk “manā stilā”, bet nebija tā garastāvokļa man tur uzturēties un es, ar nolaistu degunu, devos mājup. Rīt ieskriešu uzmest aci. Kāda tad ir tā Liepāja? Ticu, ka vējš caur vākiem nesvilpo un interesanti būs.

Paldies lukabuka twitter akountam par bildi!

Čau!

Going qooqoo

Kamēr vēl nav sniegs un lielais aukstums, varu mierīgi lāčot uz skolu savos qooqoo legingos. Šamējie satiek ļoti labi, re, pat sabučojas.

Ar barošanu arī problēmu nav un visādi citādi sūdzēties nevar. Vismaz es nē, bet kaķim gan šādas lāčošanas neiet pie sirds…

Un tomēr… Tik daudz komplimentus par savām kājām savu mūžu neesmu saņēmusi, kā tad, kad valkāju šos anonīmos zvērus. Ja arī sev tādus vēlaties tad QOOQOO jūs jau gaida! Lets bear 2gether.

**** ***

**** ***

Skat, skat, cik rupji. Bet atzīstieties, šīs dienas, kad viss ko vēlamies ir iekāpt personīgajā jahtā, aizbraukt uz vientuļu salu un pa ceļam pārmest savu kruto aifōnu pār bortu, vislabāk – tieši okeānā. Jā, arī man tādas gadās. Piemēram, jau iepriekšējos 4 mēnešus, kurus apzinīgs skolēns pavadītu rakstot savu Zinātniski pētniecisko darbu, es slaistījos, šo pienākumu norokot piemājas dobē, labi dziļi. Protams, ka tagad, t.i., kad palikušas vēl 12(!) dienas līdz šī darba nodošanai, es saspurojos. Dobe nu ir pārrakta krustu šķērsu, jo šo motivāciju atrast bija ļoti grūti, nu ļoti. Lieki teikt, ka es nožēloju, vai ne? Domājams, ka atkal būšu sevi iegāzusi, bet apsolu – darbu es nodošu, kaut ja par to būs jāšķiras no visiem iespējamajiem nerviem, kas man vēl palikuši pāri un naktīm, kuras nekad vairs neatgūšu. Bet tāds jau ir šī darba mērķis vai ne? Nogalināt, nogalināt un vēlreiz – nogalināt. Nu labi, nepārprotiet, man patīk mācīties un izzināt, pati jau sevi arī iegāzu. Kā redzat, es labāk izvēlos rakstīt šeit, nekā mīļotajā Word`ā. Lai nu paliek, morāle ir – NEKO NEATLIECIET UZ VĒLĀKU! Uh, kā nākas nožēlot…

*Bildi būtu pieklājīgi cenzēt, bet emocijas, rakstot zpd, ir tieši šādas, neslēpsim tās.

Nenokavēt dzīvi

Esmu atkal atpakaļ un esmu nolēmusi, ka dzīvesgudras tēmas šeit “apskubināt” arī nenāktu par ļaunu. Vēlos jums likt nedaudz aidomāties, varbūt izklausīšos pēc lektores, kura skandina, jau no visām pusēm apskatītu tēmu, bet tas viss ir lai atvērtu acis sev un, cerams, jums. :) Netērēšu jūsu dārgo laiku un sākam:

Aizdomājos es pateicoties jaunajai filmai ar Džastinu Timberleiku un Amandu Seifrīdu galvenajās lomās – “In time” jeb “Laikā”. Lai jūs saprastu manu domu gājienu, izklāstīšu nedaudz filmas sižetu. Viss notiek nākotnē, kad mašīnas ir vēl skaistākas un, diemžēl, to cena nav mērojama naudā. Šajā laikā teiciens “laiks ir nauda” darbojas vistiešākajā nozīmē. Cilvēkiem ir lemts dzīvot tikai līdz 25 gadu vecumam. Sasniedzot šo skaitli, iedarbojas rokas pulkstenis un atlikušais dzīves laiks ir vēl 1 gads. Protams, ka to var paildzināt – strādājot, zogot, aplaupot. Tomēr laiks, kalpojot kā valūta, ir jātērē arī ikdienišķām lietām – tasei kafijas veikaliņā, braucienam autobusā, ēdienam, pilnīgi visiem pakalpojumiem un precēm. Līdz ar to laiks ir jātērē prātīgi. Filmas moto ir: “Lai daži dzīvotu mūžīgi, vairākiem ir jāmirst”. Pēc šī moto arī risinās viss filmā notiekošais. Pasaule ir sadalīta laika zonās un, tā sacamajā “geto”, dzīvo nabagi, bet “Ņūgrīnvičā” – mūžīgie dzīvotāji jeb bagātnieki. Lai uzzinātu tālāko, es aicinu jūs apmeklēt kino, šī filma ir jūsu laika vērta. Bet tagad pārdomu laiks.

Iedomājieties, ka katru jūsu šībrīža kustību pavada sekunžu tikšķi. Tas ir jūsu laiks. Tas nekad neapstājas. Dzīve jebkurā brīdī var beigties. Protams, ka ja mums uz rokas nav kaut kas līdzīgs šim,

(Paldies Dievam), tad laiks liekas bezvērtīgs. Mēs atliekam lietas uz vēlāku. Katram cilvēkam ir savi niķi, lielākais no tiem ir slinkums. Zinu arī cik grūti no tā ir atbrīvoties, brīžos, kad tas klauvē pie sirds un neliek mierā (ak, pieredze). Tomēr, saprotot, cik daudz laika pavadam darot bezvērtīgas lietas, kuras mums nekā nepalīdz, sajūtam to mazo balsi sevī – sirdsapziņu. Tā ir tā viena balss, kurai ir jāpakalusa un jāiebāž Mr. Slinkums atpakaļ maisā. Dzīvē ir jādara lietas, kuras mums palīdz, jātiecas uz mērķiem. Arī tagad, sēžot pie datora un lasot šo rakstu (liels paldies), es ceru, ka tā mazā balstiņa jūsos parādās un atgādina par vēl neizdarītām lietām un darbiņiem, kurus esat atlikuši. Padomājiet, ko jūs darītu, ja būtu atlicis pavisam maz. Varbūt tā vietā, lai sēdētu šeit, pie datora vai skatītos televizoru, aizejiet samīļot sev mīļos, varbūt pat mājdzīvnieku, sakārtojiet māju vai palasiet grāmatu. Izdariet kaut ko, kas liks justies tā, it kā laiks nebūtu pagājis veltīgi. Pat, ja uz jūsu rokas nav atlikušo dzīves stundu skaitītājs, nekad nevaram zināt, cik ātri pienāks TĀ stunda. 

Laiks ir nauda un naudu mēs neizšķiežam, vai ne? :)

Paldies par jūsu dārgo laiku, bet tagad es došos paveikt sev uzticētos pienākumus un paadīšu savu laiku kvalitatīvi. Gluži kā pēdējo savas dzīves stundiņu.

P.S. Šis nelielais ieraksts darīs savu darbu vēl labāk, ja noskatīsieties filmu, jo emocijas pēc kā tāda ir grūti izklāstīt. Ekhm, domāju, ka internetā šo filmu jau var lejupielādēt (nelegāla rīcība). ;)

Vairāk krāsas.

Sērfojot interneta vidienē, netīšam uzskrēj virsū kam šādam.

Tieši tā, ja jūsu minējums ir – zīmuļi? Šis ir, varētu teikt, unikāls interjera dizaina elements, ko piedāvā Felissimo kompānija. 500 zīmuļi, pa 25ciem katru mēnesi. Tā 20 mēnešus saņemsiet jaunu zīmuļu komplektiņu. Sava veida kolekcija.

Kādu laiku nebūs jāuztraucas par zīmuļu trūkumu. Tomēr nezinu gan, vai tik nebūtu žēl pielietot šādus praktiski.

makaroni

Mīļās garšas kārpiņas,

šodiena, kā liels izņēmums, ir tā diena, kad jūs pirmo reizi varējāt izgaršot ko patiesi labu – īstus franču cepumiņus, tā sauktos – Macarons. Dievs svētī manu mīļo māsīcu. Leldīt, tavs uznāciens. :) Paldies!

Ja vēlaties pagatavot paši, vai arī uzzināt sīkāk – kukufane pastāstīs.

 

radot

Turpinot iesākto tēmu par manas “grāmatas” pabeigšanu, esmu gatava dalīties ar jums savā nelielajā pieredzē ar “Finish This Book”.

Šādi izskatās pats ievads. Tā teikt, pirmais uzdevums. Aizpildīt nedaudz par sevi, intereses u.tml. Jā, arī pirkstu nospiedumi. Iespēja ķēpāties. Un būs vēl…

Tālāk tiek dota iespēja iemēģināt savu mīļāko pildspalvu. Nezinu, cik oriģināli man sanāca, bet bija, erm, jautri. Un tagad, kurš iemācīs man skaisti rakstīt?

Lūk, pats grāmatas rašanās sākums. Soliņš parkā. Nezinu, vai viņš ir pabeigts vai nē, varbūt kādreiz došu tam, krāsas. Pagaidām lai paliek kā veco laiku filmās – melnbalts un vientuļš.

Šeit ir, tā teikt, random ķēpājums, krāsojums, zīmējums, kuru man tika uzdevums tur radīt. Pilnībā pēc saviem iesaktiem. Radot ko jaunu. Apvienoju vairākas tehnikas, kuras nekad neesmu vēl kopā laidusi – ūdenskrāsas, pildspalva, zīmulis, līmēšana, flomāsters. Iznākums man patīk. Netradicionāls man.

Tālāk es kļuvu par detektīvu. Vai ir vērts ko vēl piebilst? Izņemot to, ka PVA līme ir superīgākais izgudrojums un no sejas nonāk nost perfekti? Nē, tas nav sarkasms. šoreiz ne.

Un tagad, kad jums ir pavisam mikroskopisks ieskats tajā, ko esmu paveikusi, gan es, gan jūs, varam doties darīt savas radošās lietas. Un šajā gadījumā tv ekrāns skaitās, ir brīvdiena.

F NISH TH S B K

Sveiki, čau, labdien, labvakar :)

Es ļoti, ļoti, ļoti, nu ļoti gribēju pareklamēt savu šīs-super-laimīgās dienas ieguvumu – grāmatu. Nosaukums ir “F_NISH TH_S B__K” un autore ir Keri Smith. Uzreiz jau saku, ka nopirku grāmatnīcā globuss, jo zinu, ka pēc šīs reklāmas daudzi gribēs to, kaut tikai, apskatīt.

Par šo grāmatu sēriju uzzināju jau diezgan pasen, bet šodien, ieraugot veikalā, nespēju atturēties un ņēmu tik ciet. PZV*: Nākamā grāmata no šīs sērijas, kuru es vēlos ir “Wreck This journal”. To var gan plosīt, gan slapināt, gan mocīt un mīcīt kā grib. Jā, tik biedējoši cik izklausās, tik biedējoši tas arī ir. It īpaši man – grāmatu mīlei un saudzētājai. Āāā .. un rekur arī bilde:

Abas šīs un visas pārējās Kerijas Smitas grāmatas ir “jāpielabo” un jāpieliek katrai sava roka. Tas arī mani uzrunāja. Šīs grāmatas esot izcils laika kavēklis un stresa noņēmējs, jo īpaši “wreck this journal”. Katra grāmata beigās ir kā paštaisīts mākslasdarbs un katrs savējo var pārveidot kā vien grib. Ja kādam no jums, mīļie, ir pieredze ar šīm grāmatām, labprāt uzklausīšu. :) Bet nu es dodos iesākt “pabeigt savu grāmatu”.

*Piezīme Ziemassvētku vecītim

RFW 4. diena – QooQoo atskats

Klāt ir arī nākamais atskats no Riga Fashion Week. Izdomāju gan nedaudz pārlekt pāri citām skatēm un uzrakstīt tieši par QooQoo. Gribēju izlikt visu kamēr vēl ir iekšā.

Tad nu saku uzreiz, ka šī ir mana pirmā QooQoo skate, kuru redzu dzīvē un iespaids? – Neatkārtojams. Zāle visu skates laiku bija tumša, ar nelieliem gaismaz zibšņiem. Uz ekrāniem spēlējās burbuļu projekcija un pašu mēli rotāja krāsoti koka bluķīši.

Visa skate kā viens liels okeāns un gaismu/mūzikas spēle. Runājot par mūziku, man tik ļoti pielipa dziesma ar izsaucieniem, kas piederētos man (“I love London!”), ka vēl šodien tā neatstāj manu iPod`u. Noklausies šeit!

Pašas modeles, ar krāsainiem gumijas zābaciņiem, raitā, vieglā gaitā soļoja starp bluķīšiem un pēc pozēšanas fotogrāfiem uzkāpa uz viena no tiem. Tā ik pa trim un beigās visi bluķīši bija pilni ar, nu tik tiešām, unikāliem darinājumiem. Mana sirds apstājās ieraugot caurspīdīgos legingus (dārgo Ziemassvētku vecīti, man lūdzu…).

Tagad, dāmas un kungi, bilžu uznāciens!

(Man, lūdzu, šo kažociņu).

Modeļa lomā iejutās arī blogeris Jaroslavs Barišņikovs.

Kad visas jūras zāles bija savās vietās, tās iekustināt devās šarmantā Ieva Adamss.

Arī aktrise Zane Vaļicka iejutās modeles lomā.

Ieva Adamss (no kreisās), pati QooQoo radītāja Aļona Bauska un Zane Vaļicka.

Tiem, kas vēlas redzēt skati virtuāli klikot šeit. Pozitīvas emocijas garantētas. Pēc redzētā mani vēl ilgi nekas nespēja nedz pārsteigt, nedz radīt vēl lielāku smaidu uz lūpām.

Paldies par uzmanību, drīzumā gaidet Katjas Šehurinas skates apskatu.

Bildes no mango.lv ; titulbilde - qooqoo.lv

Nebaidieties būt QooQoo. :)

RFW day2 SockBox apskats

Vakar, t.i. piektdien (28. oktobrī), man bija tas gods apmeklēt divas, nenoliedzami lieliskas, skates Riga Fashion Week ietvaros. TDaniell un SockBox. Par pirmo jūs dzirdēsiet nedaudz vēlāk, bet tagad – par zeķēm.

Viss greznais pasākums norisinājās ne mazāk greznā vietā – Bibliotēkā No.1 (Vernisāža). Par vietu trūkumu gan varētu kādu skarbu vārdu teikt, bet, pieņemu, ka pat organizatori nevarēja paredzēt tādu cilvēku pieplūdumu kāds bija tovakar. Krēslu rindas bija tikai divas un kājās stāvētāju bija ne mazums.

Kā parasti, arī šoreiz sākums krietni ievilkās un arī pārtraukums starp abām skatēm bija, maigi sakot, nepatīkams. Aiz durvīm drūzmējās un spiedās lielākā daļa sanākušo viesu, nemaz nerunājot par svaigu gaisu, kas tādā situācijā būtu luksus.

Bet tad, saku godīgi, viss pazuda kā nebijis, jo klāt bija ilgi gaidītā skate, kas iesākās ar nelielu kino, kā ievadu. Šo īsfilmu varat noskatīties šeit.

Pēc klipa balto, spriežu, papīra aizkaru saplosīja pirmā modele – ar aizietām acīm, melnu, pumpiņām rotātu bodiju un ar zeķturiem stiprinātām, seksīgām, melnām zeķēm. Kas notiks tālāk bija skaidrs. Viena pēc otras, modeles nāca uz mēles un defilēja tik strauji, asi, precīzi. Liekās, ka vēroju mežonīgas kaķenes, izlaistas brīvībā. Tik provocējoša bija šī skate.

Manas favorītes bija zeķes ar dārgakmeņiem, caursīdīgo, pumpiņām klāto maliņu un miesas krāsas ar ziediem.

Kopumā šī skate man liekas kā viena no veiksmīgākajām, kuras vispār esmu redzējusi un arī pārsteigumiem pilnākā. Modeļu darbs bija tik pārliecinošs un profesionāls. Tā vien gribās lekt kājās un doties iegādāties kādu pāri sev. Noformējums skatei izcils, viss saplānots un mūzika, tik tiešām kā no gangsteru filmām. Atmosfēra bija tieši kā vajag.

Daļu no skates varat noskatīties šeit un bildes no delfi.lv . Titulbilde Mārtiņš Otto .

Paldies par uzmanību un lai jums karsts šis vakars.